Ziemeļkurzemes lauku sētas raksturīgais plānojums un ēku funkcija 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad „Bisniekos” dzīvoja rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis, bērnībā saukts par Pastariņu. Apmeklētājiem iespējams salīdzināt abu sētas iekārtojumu, apskatot šobrīd eksistējošās ēkas un maketu - mājiņas, kuras ir tik lielas, lai tajās varētu dzīvot „knēvelīši”.

Restaurētajā dzīvojamajā mājā radīts priekšstats par vidēji turīgas vecsaimnieku dzimtas dzīvesveidu 20. gadsimta vidū, kad šeit saimniekoja rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša brālis Kārlis. Dzīvojamās ēkas centrā – ķēķis ar maizes krāsni, tai blakus vecmāmiņas istaba ar stellēm, tītavās vērpjamo ratiņu, adītām zeķēm un cimdiem, turpat - kokā griezti Pastariņa dienasgrāmatas tēli.

Nozīmīga vieta ir tieši rokdarbiem, kas tapuši Tukuma muzeja Audēju darbnīcā. Gultas segas jeb deķu precīzos atdarinājumus darinājusi Tautas daiļamata meistare Rutas Švampe pēc rūpīgas Ziemeļkurzemei visraksturīgāko paraugu izpētes.