31. jan. - 10. jan. 2021

Zudušo laiku meklējot. Kuzņecova porcelāns Zuzānu kolekcijā

Mākslas mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu kolekcija, ko papildina Tukuma muzeja un Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja krājuma priekšmeti. 

Izstāde piedāvā ieskatu agrāko laiku priekšmetiskajā godībā, ražotāju tehniskajā un mākslinieciskajā varēšanā, iezīmējot arī Kuzņecova porcelāna īpašo vietu cilvēku atmiņās. Eksponēti Kuzņecova fabrikās Krievijā un Latvijā ražotā porcelāna un fajansa priekšmeti, kas tapuši no 19. gadsimta otrās puses līdz pat Otrajam Pasaules karam. Izstādes pamatu veido mākslas mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu kolekcijas, kā arī Tukuma muzeja un Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja krājumu priekšmeti.

Rīgas fabrika bija viena no deviņiem Kuzņecovu dinastijas uzņēmumiem Krievijas impērijā. Tai ir nozīmīga vieta porcelāna vēsturē kā vienīgajai fabrikai, kas nesa Kuzņecovu vārdu arī starpkaru periodā, kad visas fabrikas Krievijā bija nacionalizētas. Kuzņecova produkcijas stilu noteica tādi tehnoloģiskie un dekorēšanas paņēmieni un tehnikas, kas padarīja šos izstrādājumus plaši atpazīstamus.

Izstādes

Rainis un Durbes pils

Ekspozīcija atrodas telpā, kur astoņus gadus (1929–1937) pastāvēja Raiņa muzejs. Tā veidošanā piedalījies pats dzejnieks.

Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns (1865–1929), Durbi ieguva Agrārās reformas gaitā. Laikā no 1922. gada 20. janvāra līdz 1929. gada 26. augustam dzejnieks bieži apmeklējis Tukumu un Durbi, lai risinātu ar īpašumu saistītus jautājumus. Raini aicināja piedalīties arī vairākos pasākumos, tostarp Tukuma pilsētas pamatskolas (tagad Raiņa ģimnāzija) pamatakmens likšanas ceremonijā 1927. gada 25. septembrī un I Tukuma apriņķa Dziesmu svētkos 1928. gada 10. jūnijā. 1929. gadā 18. jūliju, kad Rainis ieradās Durbē, lai pavadītu vasaru viņam un Aspazijai iekārtotajās telpās, var uzskatīt par Raiņa muzeja neoficiālu atklāšanu. Īstā muzeja atklāšana notika 1929. gada 28. septembrī, jau bez Raiņa.

Ekspozīcija veidota, lai ne tikai atklātu izcila dzejnieka saistību ar Durbes pili un sniegtu ieskatu Raiņa muzeja veidošanā un iekārtojumā, bet arī rosinātu kaut nedaudz tuvināties laikmeta un izcilas personības izpratnei. Vienlaikus tā paver iespēju ielūkoties Durbes un citu muižu vēsturē, to īpašnieku likteņos 20. gadsimta pirmajā pusē, Durbes muižas pēdējo īpašnieku – fon der Rekes ģimenes – dzīvē.